Losandželosa grimās pirmsrīta mierā. Gvardists Alekss Ramirezs stāvēja pie pilsētas domes žoga, raugoties tukšajā ielā, kas vēl vakar dunēja no protestiem. Viņš bija viens no 2 000 karavīriem, kuriem tika dots pavēle atkāpties. Šī bija viņa pēdējā maiņa. Divu nedēļu laikā viņš redzēja pilsētu citām acīm — dusmīgu, apņēmīgu, apjukušu. Viņš nespēja aizmirst jaunas sievietes skatienu, kura turēja plakātu: "Mēs prasām taisnīgumu." Viņas acis sastapās ar viņa — ne ar naidu, bet ar jautājumu: "Vai tu mūs saproti?" Pavēle par izvešanu nāca ātri un negaidīti. Komandieri klusēja, tikai norādīja uz kravas automašīnām. Alekss juta, ka aiziet, neatstājot pabeigtu darbu. Ne jau tāpēc, ka vēlētos palikt, bet tāpēc, ka viņu klātbūtne bija kļuvusi par kaut kā lielāka simbolu. Viņš atcerējās, kā patrulēja kopā ar protestētājiem, dzirdēja runas, kas viņu aizkustināja līdz sirds dziļumiem, un slepeni piekrita. Viņš redzēja, kā policisti zaudēja kontroli, kā miermīlīgas akcijas kļuva haotiskas — ne vienmēr protestētāju dēļ. Viņa biedrs seržants Deiviss sarkastiski noteica: "Drīz viss tiks aizmirsts. Televīzijā atkal būs sports, veikali atvērsies, un viss atgriezīsies ierastajā ritmā." Bet Alekss zināja — nē. Kaut kas bija mainījies. Šie protesti nebija tikai dusmu uzplaiksnījums. Tie bija paaudzes balss. Viņš salika ķiveri kastē, noņēma bruņuvesti un paskatījās debesīs. Pār pilsētu uzausa rīts, līdz ar to — nedrošība, bet arī cerība. Viņš nezināja, vai atgriezīsies kā karavīrs. Varbūt nākamreiz — kā viens no tiem, kas tur plakātu.