Kad Emma no rīta pārskatīja Eiropas tirgus un atskaites, viņa sajuta pārmaiņu vēsmu analītikā. Eiropas Komisija tikko bija paziņojusi par nodomu sākt sarunas par pievienošanos CPTPP. Tas skanēja kā 'Tāda es esmu — ja jūs mani negribat Amerikā, došos uz Āziju', tikai diplomātiskā valodā. Emma strādāja par analītiķi Briseles domnīcā. Pēdējos divos gados viņa bija novērojusi, kā Eiropa, kā līgava, kuru atstūmis rupjš līgavainis, arvien vairāk skatās uz Austrumiem. Investori sūdzējās par Vašingtonas neprognozējamību, tarifu kariem, spiedienu uz aizsardzības budžetiem un negodīgu konkurenci. Āzija, savukārt, solīja mērogu, iedzīvotājus un — galvenais — paredzamību. Tajā dienā viņas ekrānā parādījās arī runa no Džeimija Dimona. Viņš, kā vienmēr, runāja tieši — Eiropa atpaliek. Agrāk tās IKP gandrīz līdzinājās ASV. Tagad — 65 %. 'Mēs zaudējam,' viņš teica. Emma aizvēra pārlūkprogrammu. Prognozes kļuva satraucošas. Tajā vakarā neformālā sanāksmē viņa dzirdēja, kā Luksemburgas ministrs sacīja: 'Ja ASV mūs turpinās redzēt kā padotos, mēs būvēsim tiltu uz Āziju. Un ziniet ko? Mūs tur gaida.' Nākamajā rītā Emma lidoja uz Tokiju. Viņu uzaicināja nolasīt lekciju Todei par tēmu 'Jaunās pasaules tirdzniecības ass.' Lidmašīna lidoja pār Sibīriju, un aiz loga stiepās bezgalīgi meži un tundra. Āzija sākās šeit — aiz Urāliem. Viņas prātā riņķoja grafiki, citāti, prognozes. Eiropa maina kursu. Ne izmisumā — bet ar aprēķinu. Japānā konferencē viņu uzmanīgi klausījās. Dienvidkorejas, Vjetnamas, Malaizijas pārstāvji. Visi bija gatavi piedāvāt tirgus, resursus, sadarbību. Eiropa vairs nelikās augstprātīga vecenīte, bet gan stratēģisks sabiedrotais. Kad viņa atgriezās Briselē, kolēģis teica: 'Mēs esam kļuvuši citādi. Nav svarīgi, vai mūs sauc Rietumi vai Austrumi. Svarīgi — kurp mēs ejam.' Emma pasmaidīja: 'Un mēs ejam tur, kur mūs cienī.'