Tas bija silts jūlija rīts, kad Vestminsteras gaiteņos atbalsojās pārliecināti, mērķtiecīgi soļi. Kīrs Starmeris devās uz konferenču zāli, kur viņu jau gaidīja Emanuels Makrons. Viņu saruna nebija tikai tikšanās — tā bija vēlme uzrakstīt jaunu nodaļu Eiropas vēsturē. Mēs vairs nevaram gaidīt," iesāka Starmeris. "Ukrainai vajag skaidrus signālus, un Eiropai jābūt šim signālam." Makrons pamāja: "Ne tikai Ukrainai. Mums pašiem jābūt savas drošības garantētājiem." Tā sākās darbs pie tā, ko vēlāk prese nosauks par “Atbildības koalīciju”. Aiz slēgtām durvīm apsprieda ne tikai skaitļus un kartes. Viņi runāja par vērtībām. Ko nozīmē būt sabiedrotajam? Ko nozīmē nepadoties? Blakus telpā britu un franču padomnieki pārbaudīja memorandu melnrakstus, valstu sarakstus un pirmos priekšlikumus par miera centriem Ukrainas rietumos. Viņu acīs bija nogurums, bet arī lepnums. Viņi zināja: viņu darbs var mainīt vēstures gaitu. Vakarā, kad Tētrafalgāras laukumā tūristi klikšķināja fotoaparātus, preses zālē parādījās Starmeris ar paziņojumu rokās. Makrons stāvēja blakus, stāja stingra, skatiens – nelokāms. Šodien," teica Starmeris, "mēs uzņemamies atbildību. Mēs veidojam valstu koalīciju, kas aizsargās mieru pēc klusuma. Ne kara dēļ. Bet lai tas nekad neatkārtotos." Londona aplaudēja, bet Kijivā cilvēki aizturēja elpu. Ukraināņi šos vārdus dzirdēja kā solījumu. Kā balsi, kas nerimst pat tad, kad citi klusē. Nākamajā rītā britu armija sāka gatavošanos iespējamajai misijai. Ne lai uzbruktu, bet lai stātos kā vairogs. Eiropas vairogs.