Vasaras vakars Parīzē bija silts un gandrīz slinks. Zelta gaisma viļņojās pār Elizejas laukiem, atspoguļojoties no vecajām ēkām. Taču pilsētas sirdī, aiz Elizejas pils sienām, valdīja rosība. Francijas prezidents Emanuels Makrons neskatījās pulkstenī — viņš zināja, ka priekšā bezmiega nakts. Tajā dienā viņš parakstīja dekrētu, kas uz visiem laikiem mainīs Francijas aizsardzības politikas virzienu. Dokuments, vizuāli pieticīgs, bija mēnešiem ilgu apspriežu, konsultāciju ar militārajiem līderiem un politiķiem, kā arī atbildības sajūtas rezultāts. Runa bija par nācijas nākotni. Francijai bija jābūt gatavai. Makrons bieži atkārtoja: “Brīvība ir jāaizstāv.” Draudi vairojās — Krievija neslēpa savas ambīcijas, kiberuzbrukumi paralizēja infrastruktūru, bet terorakta ēna joprojām bija klātesoša. Gaisā bija jūtams satraukums. “Mēs vairs nevaram gaidīt,” viņš sacīja ministriem. “Aizsardzības budžetam līdz 2027. gadam jābūt 64 miljardiem eiro. Ne bruņošanās sacensībai, bet izdzīvošanai.” Lēmums nebija viegls. Makrons apzinājās, cik trausla ir robeža starp drošību un sociālo stabilitāti. Aizsardzības izdevumu palielināšana varētu izraisīt protestus. Valstī, kur katrs ielu mākslinieks ir filozofs, bet students — cīnītājs par taisnīgumu, jebkāds budžeta samazinājums citās jomās ir kā sērkociņš pulvera mucā. Bet Makrons bija pārliecināts: Francija vairs nevar paļauties uz veciem alianses līgumiem. NATO ir stipro savienība, nevis vājā cerība uz aizsardzību. Eiropa nav tikai brīvdabas muzejs — tai jābūt vairogam. Pēc dažām dienām sākās pirmās sēdes par budžeta pārdali. Aizsardzības ministrs piedāvāja kiberdrošības un satelītu uzraudzības programmu. Ģenerāļi uzstāja uz PZA un kodolatbaides modernizāciju. Taču īstais pavērsiens bija priekšlikums par “kalpošanu visiem” — jaunu jaunatnes mobilizācijas modeli. Makrons zināja, ka tas kļūs par tiltu starp paaudzēm. Tūlūzā, vienkāršā dzīvoklī, jauns inženieris Remī Lorēns dzirdēja Makrona runu pa radio. Viņš izslēdza lodāmuru un skatījās ekrānā. “Varbūt tiešām ir pienācis laiks…” viņš nodomāja. Viņa vecākais brālis krita Afganistānā. Viņš vienmēr sapņoja, ka Remī kalpos ar zināšanām, nevis ar ieročiem. Nākamajā dienā Remī pieteicās “Pilsoņu aizstāvja” programmā — iniciatīvā, kas ļauj jauniešiem kalpot Francijai ar tehnoloģijām un inovācijām. Tā bija jauna kara veids, un tam bija vajadzīgi jauni varoņi. Tikmēr Parīzē Makrons sēdēja pie sava galda un vēroja pilsētas gaismas. Viņš zināja: tas, kas šodien sākās, nav tikai par budžetu vai stratēģiju. Tas bija ticības akts. Ticība, ka Francija, stipra un brīva, tāda arī paliks — ja vien būs gatava maksāt cenu par mieru.