2025. gads. Vasara. Vašingtonu pārņēmis ne tikai karstums, bet arī augoša spriedze. Kapitolijā politiķi steidzās, it kā laiks būtu kļuvis pārāk dārgs. Beidzās 'Atbrīvošanas dienas tarifu' moratorijs. Starp viņiem bija Džeimss Vitmens, Baltā nama tirdzniecības padomnieks. Viņš sēdēja konferenču zālē, apkārt mapes, ekrāni un saspringtas sejas. Ekrānos – vara cenu kāpumi, Āzijas tirgu pārskati un vēstule no Briseles par 'neatgriezeniskām sekām', ja tiks ieviesti jauni tarifi. "Ja mēs tagad neaizsargāsim mikroshēmu un zāļu ražošanu, rīt maksāsim trīskārši," sacīja tirdzniecības ministrs. "Un zaudēsim uzticību. Ķīna stiprina saites ar Āfriku. ES tuvojas atbildes pasākumiem," atbildēja Džeimss, raugoties uz Reuters plūsmu. Peru vara raktuvēs inženiere Lūsija Ponsē ironiski skatījās uz cenu kāpumu. Rūpnīca, ko grasījās slēgt, pēkšņi kļuva vērtīga. Bet kā ar darbiniekiem? Riska faktori palika — nestabilitāte, spekulācijas, politika. Viņas brālis Indijā, kurš montē farmācijas iekārtas, rakstīja: "ASV tarifi izjauc visu. Eksports var sabrukt." Šeņdžeņā uzņēmējs Džans Vei panikā centās pārorganizēt loģistiku. Viņa jaunuzņēmums eksportēja temperatūras sensorus medicīnas iekārtām uz ASV. Tagad katrs sensors draudēja tikt aplikts ar tarifiem. Slimnīcu līgumos Ohaio jau bija soda sankcijas. Kabulā, kur tikko beidzās SVF konsultācijas, ekonomikas ministrs ar bažām lasīja ziņas. Jebkādas izmaiņas pasaules tirdzniecībā nozīmēja jaunus triecienus trauslajai inflācijai. Džeimss stāvēja pie loga un skatījās uz Kapitolija kupolu. Lēmums bija jāpieņem. Parakstīt – saasināt konfliktu. Atlikt – izskatīties vājam. Viņš atcerējās tēvu, fermeri Ohaio: "Mēs maksājam nodevu katru reizi, kad politika pārspēj veselo saprātu." Viņš atgriezās pie galda un klusi sacīja: "Mums vajag vēl vienu mēnesi. Tikai vienu. Mēs neesam gatavi jaunam tirdzniecības karam." Dokumenti palika neparakstīti.