Šī vasara neatnāca — tā iebrāzās. Bez brīdinājuma, bez žēlastības. Zeme it kā bija apsegta ar smagu, kvēlojošu segu, kuru nebija iespējams nost vilkt.
Marija sēdēja pie loga savā vecajā mājā, Mores pilsētiņas nomalē. Blakus klusi dūca ventilators, bet tas vairs nespēja ne atvēsināt, ne mierināt. Aiz loga koku lapas nekustējās, un pat putni bija apklusuši, kā sastinguši žēlastības gaidās. Termometrs zem saules rādīja 46,6°C.
Klusībā viņa pārlaida roku pāri sviedrainajai pierei. Šķita, ka pat viņas domas kūst. Agrāk šādās dienās vēl bija vējš — okeāna dvesma, rīta krēslas veldze. Tagad — tikai tukšums un svelme. Gaiss stāvēja kā vārīts ūdens, smags un nedzīvs.
Radio skanēja ziņas: “Paaugstinātas bīstamības zona. Uzturēšanās ārpus telpām jāsamazina. Fiziski darbi — tikai rītausmā vai naktī.” Bet laukos tā bija greznība — zeme neprata gaidīt. Vīri un sievas vilka cepures un gāja pļaut, laistīt, vākt — svīstot, klusējot, iekrītot karstuma murgā.
Sienas lēnām sakarsa, glabāja saules dusmas sevī. Marijas istabas stūri kļuva par saunas ēnām līdzīgām kabatām. Viņas domas aizklīda pāri robežai — uz El Gronado, kur stāstīja, ka asfalts plaisājis. Un vēl tālāk — uz Franciju, kur simtiem skolu slēgtas, uz Sicīliju, kur darbs dienas vidū aizliegts. Uz Angliju, kur Londona vārās kā Barbadosa, un kur ielas smaržoja nevis pēc ziediem, bet pēc karstuma un izmisuma.
Un visur — karstums kā zīmogs uz cilvēka pieres. Ne laikapstākļi, bet vēstījums.
Vai tas ir sods? Marija jautāja sev, neskaļi. Vai mēs vienkārši neesam klausījušies pietiekami ilgi?
Viņa piecēlās, aizvēra logu, aizvēra koka slēģus. Tumsā bija mazliet vēsāks. Viņa nosēdās uz gultas malas un klusēja. Aiz sienām karstums turpināja dūkt, ieēdies ķieģeļos, dvēselē, laikmetā.
Ārā — zeme elpoja smiltis. Debesis, krāsotas dzeltenpelēkos toņos, klusēja kā pēc sprādziena.
Un kaut kur, aiz redzesloka, pasaule gruzdēja.