Lielajā pelnu un putekļu valstībā norisinājās ilga cīņa starp divām Zemēm. Viena no tām bija veca, smaga kā kalns, un viņu sauca par Dzelzs Milzi. Viņš gāja lēnām, bet katrs viņa spertais solis samīdīja zemi, atstājot apdegušus apļus. Pat tie, kas gāja kopā ar viņu, viņu nemīlēja - bet viņi gāja, jo viņa ēna bija liela.

Un otrā pusē, no meža, kur auga sprakšķoši bērzi un dziedāja putni, kādu dienu Lakstīgala aizlidoja ugunī. Viņš bija mazs, drosmīgs, bet viņš lidoja augstu. Un tad, vienā melnā naktī, viņš aizlidoja tālu - uz turieni, kur neviens negaidīja - un sadedzināja Dzelzs Milža ligzdu, kur viņš turēja dzelzs grifus, kas lidoja virs kaujas lauka.

Milzis iekliedzās. Zeme drebēja.

Lakstīgala atgriezās ar dziesmu - priecīga, drosmīga, brīva. Viņu sagaidīja kā varoni.

Bet nākamajā dienā Milzis joprojām gāja uz priekšu.
Lēnām. Neapstājoties. Negriežoties. Viņš vairs nevarēja lidot, bet tam nebija vajadzības – viņš negāja debesīs, bet gan dziļi zemē.

Un koki locījās. Un krakšķēja. Un krita.

Lakstīgalas dziesma neapturēja gājienu.