Kad Sāra 10. jūlija rītā pamodās, viņas telefons jau bija pilns ar paziņojumiem. “Tiesa devusi Trampam zaļo gaismu,” vēstīja virsraksti. Viņa 14 gadus strādāja Vides aizsardzības aģentūrā, kalpoja diviem prezidentiem un pārdzīvoja pandēmiju. Bet šodiena bija citāda. Pie biroja durvīm kolēģi čukstēja. Oficiāla paziņojuma vēl nebija, bet visi saprata: ierastā kārtība drīz beigsies. Valdība izlēma — tūkstoši tiks atlaisti. Bez protestiem. Bez skaidrojumiem. Pusdienlaikā viņi sapulcējās atpūtas telpā. Pat Džerijs, kurš vienmēr jokoja kā pensionārs, klusēja. Viņi apsprieda, kurš varētu iet pirmais. Tikai Hosē teica: “Es taču tikai pagājušajā mēnesī paņēmu hipotekāro kredītu…” Pēc pusdienām Sāra mēģināja pieslēgties — piekļuve jau bija ierobežota. Iekšējā pasta ziņojumā teikts: “Jūs tiekat informēti, ka jūsu amata vieta var tikt likvidēta tuvāko 30 dienu laikā.” Ne “paldies”, ne “žēl”. Vakarā viņa sēdēja mājās, meitiņu uz ceļiem. Ziņas skandināja par “reformu” un “efektivitāti”. Bet Sāra zināja: viņi tagad ir tikai statistika. Efektivitāte nozīmē — cilvēki ir lieki. Nākamajā rītā viņa pamodās pirms modinātāja. Šodien bija viņas pēdējā darba diena. Viņa uzvilka savu labāko mēteļu. Ne tāpēc, ka cerēja uz brīnumu, bet lai aizietu ar cieņu. Biroja ēka bija klusa. Kā pirms vētras. Viņa atstāja uz galda zīmīti: “Mēs to darījām cilvēku dēļ. Neaizmirstiet.” Un devās prom. Ārā smidzināja. Sāra apstājās pie pieturas, skatoties, kā aizveras iestādes durvis. Un pirmo reizi daudzos gados viņa sajuta — nedrošību un klusu dusmu.