Klēra sēdēja klusumā Džeta dzinēju laboratorijā, raugoties ekrānos, kur joprojām mirgoja signāli no MAVEN pavadoņa. Dati vēl nāca. Pagaidām. Bet viņa zināja — tās ir pēdējās stundas. Signāls izzudīs, kā izgaist tuvinieku balsis, kad pamet sakaru zonu. Un tad — klusums. Pirms trim nedēļām ziņās paziņoja, ka Kongress, neskatoties uz zinātnieku protestiem, apstiprinājis budžetu, kas gandrīz uz pusi samazina NASA zinātniskās programmas. Raķetes dosies uz Mēnesi, bet bez zinātnes. Vairs nebūs misiju uz Jupitera pavadoņiem, vairs nebūs datu no Marsa atmosfēras, vairs nebūs jaunu atklājumu. Tikai apdzīvotās misijas un militārie pavadoņi. Klērai tas šķita kā pasaules gals. Viņa atcerējās, kā 11 gadu vecumā rakstīja NASA, lūdzot “paņemt viņu uz Marsu”, un saņēma pastkarti ar Curiosity misijas inženiera parakstu. Tā joprojām karājās virs viņas galda. Pēc tam — inženieru skola, prakse, pirmais starts, nakts komandcentrā, kad MAVEN iegāja orbītā. Tas bija viņas satelīts. Viņas kosmoss. Tagad — beigas. Klēra izgāja cauri tukšajam koridoram. Agrāk tur valdīja rosība, smiekli, strīdi, Jupitera atmosfēras virpuļu attēli. Tagad — tukšums. Puse kolēģu bija aizgājuši. Daži uz universitātēm. Daži — uz jaunuzņēmumiem. Daži vienkārši padevās. “Tu vēl te?” — jautāja balss aiz muguras. Tas bija Džeimss, tehniķis, kurš strādāja JPL vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa acis bija nogurušas, bet pilnas apņēmības. “Nevaru aiziet, kamēr neatvados no MAVEN,” atbildēja Klēra. Viņš pamāja. Viņi atgriezās komandcentrā un ieslēdza monitoru. Ekrānā parādījās pēdējie dati — informācija par ūdeņraža līmeni Marsa augšējā atmosfērā. Pēdējie dati. Tad — klusums. Ekrāns sastinga. Klēra paskatījās uz Džeimsu. “Viņš ir aizgājis,” viņa klusi teica. Viņi sēdēja klusumā. Tad Klēra piecēlās, noslaucīja asaras un teica: “Mēs neesam pabeiguši. Mēs tikai sākam no jauna.” Džeimss pasmaidīja. Priekšā bija jauns ceļš. Bez budžeta. Bez garantijām. Bet ar ticību. Un ar MAVEN piemiņu.