ASV dienvidu mitrajā un tveicīgajā klimatā sākās operācija, kuru daži dēvēja par "pagaidu pasākumu", bet citi – par jaunu laikmetu valsts iekšpolitikā. Kad autobuss ar jūras kājniekiem ieradās ICE loģistikas centrā, neviens karavīrs nezināja, ko gaidīt. Viņu vidū bija leitnants Džeks Riverss – jauns virsnieks ar dienesta pieredzi Tuvajos Austrumos, tagad nokļuvis savas valsts robežās neskaidrā un trauksmainā situācijā. Uzdevumi bija skaidri: aprīkojuma uzskaite, noliktavu apsardze, administratīvs atbalsts. Tomēr katru vakaru, ejot gar augstajiem centra žogiem, Džeks juta skatienus – ne naidīgus, bet pilnus baiļu un nesapratnes. Aiz žoga bija ģimenes, mātes ar bērniem, patvēruma meklētāji, kas bēguši no vardarbības. Džekam bija grūti saprast, kā viņa kaujas pieredze tagad pielietojama šeit, civiliedzīvotāju vidū. Viņa šaubas dalīja arī seržante Līza Martiness – imigrantu meita, tagad formā, apsargājot tos, kas atgādināja viņai ģimeni. Viņi vakaros runājās, apspriežot, kur beidzas pienākums un sākas sirdsapziņa. Kļuva dzirdami baumu plūdi: papildu spēku nosūtīšana, misijas paplašināšana, uzraudzības pastiprināšana. Vietējie iedzīvotāji protestēja, bet amatpersonas apgalvoja – "viss likuma robežās". Bet likums ir elastīgs, it īpaši, kad jālīdzsvaro drošība un cilvēcība. Kādas maiņas laikā Džeks saņēma zīmīti – spāņu valodā, paslēptu starp kastēm. Tajā bija lūgums pēc palīdzības: grūtniece baidījās no deportācijas. Džeks parādīja zīmīti Līzai. Viņi nezināja, ko darīt. Oficiāli viņi nedrīkstēja iejaukties. Taču tajā naktī Līza vērsās pie sava priekšnieka un panāca tikšanos ar tuvumā esošu advokātu. Sievieti nedeportēja. Viņu drīz pārvietoja uz drošu vietu. Šis stāsts neparādījās ziņojumos. Bet Džeka sirdī palika pēdas – ne no kaujas, ne no šāvieniem, bet no sajūtas, ka pat stingru pavēļu ietvaros vienmēr ir vieta cilvēcībai.