Kad pirmās rudens salnas pārklāja Bjalovežas meža pakāji, seržants Mareks Kamiņskis jau zināja — ziema būs nemierīga. Pirms dažiem mēnešiem viņu iecirknī ieradās pastiprinājums: jauni karavīri, bruņutehnika un nakts redzamības kameras. Polijas austrumu robeža bija mainījusies — saspringta kā stīga. Mareks jau piecpadsmit gadus kalpoja uz robežas ar Baltkrieviju. Viņš atcerējās laikus, kad maiņa nozīmēja klusumu un mežu, retu vilciena signālu un dzērves kliedzienus. Tagad viss bija citādi. Katru dienu viņi aizturēja desmitiem migrantu — izsīkušus, nosalušus, dažkārt bez samaņas. Daudzi nerunāja ne poļu, ne angļu valodā. Tikai cerība acīs un dažkārt — bailes. Robeža tika stiprināta — gar meža takām cēlās metāla žogi, virs tiem dūca droni. Varšava pavēlēja: nevienu nelaist cauri. Tas bija ne tikai valsts aizsardzībai, bet arī apņēmības demonstrēšanai — un Mareks to saprata. Taču katra jauna maiņa kļuva arvien smagāka. Kādu nakti viņš dzirdēja klusu raudāšanu. Pienācis tuvāk, viņš ieraudzīja sievieti ar diviem bērniem, sasēdušos zem žoga, ietinusies vienā segā. Mareks izsauca palīgus, bet pirms ieradās mediķi, viņš bērniem iedeva savu termosu ar tēju. 'Nedrīkst zaudēt cilvēcību,' viņš sev teica. Mājās viņu gaidīja sieva, vēstures skolotāja, un dēls, kurš jautāja: 'Tēt, kāpēc viņi grib iet cauri mūsu valstij?' Mareks nezināja, kā to paskaidrot. Viņš pats nebija pārliecināts. Kur ir robeža starp pavēli un sirdsapziņu? Tajā naktī viņš saprata — viņš nav tikai karavīrs. Viņš ir liecinieks laikmetam, kad robežas nav tikai līnijas kartē, bet reāli šķēršļi starp cilvēkiem. Un šajās ēnās pār Austrumu robežu — bija viņa vieta, viņa izvēle, viņa stāsts.