Kādā jūlija dienā 2025. gadā pasaule apstājās pie ziņas: prezidents Donalds Tramps, atgriezies pie varas, parakstīja rīkojumu par 30% tarifu ieviešanu precēm no ES un Meksikas. Ovālā kabineta baltajā zālē atskanēja triumfējošs paziņojums: 'Amerikai jāaizsargā savi darbinieki!' Taču šis paziņojums izraisīja trauksmes zvanus no Berlīnes līdz Briselei, no Parīzes līdz Mehiko. Eiropas līderi steidzami sanāca kopā — viņi saprata, ka tas nav tikai ekonomisks lēmums, bet gan izaicinājums. Makrons stingri norādīja: 'Ja klusēsim — rīt tarifi būs uz visu.' Merkeles mierīgā, bet apņēmīgā balss aicināja uz dialogu. Meloni prasīja pragmatismu. Vašingtonas biržas indeksi bija haosā. Rūpnieki baidījās — atbildes soļi varētu skart viņus pašus. Republikāņu partijā auga plaisa: daļa MAGA kustības uzskatīja Trampa soli par bīstamu. 'Viņš spēlē lielu spēli — bet uz spēles ir miljonu ekonomikas,' rakstīja analītiķi. Meksika, ASV uzticīga partnere saskaņā ar USMCA līgumu, jutās nodota. Prezidents Lopess Obradors paziņoja: 'Mēs klusēsim. Mēs vērsīsimies starptautiskajā šķīrējtiesā.' SVF eksperti cēla trauksmi: piegādes ķēdes sabruks, cenas pieaugs, nestabilitāte izplatīsies. Taču Ķīna un Indija tikai paraustīja plecus — viņi to redzēja kā iespēju palielināt savu ietekmi. ES paātrināja sarunas ar Indonēziju, Dienvidkoreju un Āfrikas valstīm — nākotne pieprasīja daudzveidību. Šis jaunais tirdzniecības karš nebija tikai ekonomiku sadursme. Tā bija ideoloģiju sadursme: vienpusējs spiediens pret kolektīvu atbildi. Un šajā cīņā likmes bija augstākas par muitas procentiem — tā bija cīņa par pasaules modeli.