Ir 2035. gads. Mani sauc Armands, un es dzīvoju Rīgā. Šodien es rakstu šīs rindas planšetē zem reaktīvo lidmašīnu rēkoņas, kas lido pār galvu. Tās atgriežas no mācībām Somu līcī. Mēs esam pie tā pieraduši — Eiropa tagad skan citādi. Tā vairs nav tāds kontinents, kāds tas bija pirms desmit gadiem. Viss mainījās pēc 2025. gada vasaras. Toreiz Eiropa beidzot pamodās. Karš Ukrainā bija ieildzis trešajā gadā, un uzbrukumi civilajai infrastruktūrai kļuva arvien smagāki. Atceros, kā skatījos pārraidi no konferences Romā. Zelenskis — noguris, bet apņēmīgs — runāja ar ASV senatoriem. Viņi māja ar galvu. Mēnesi vēlāk Ukrainā parādījās jauni Patriot kompleksi. Tad sekoja Storm Shadow, Vācijas IRIS-T, Norvēģijas raķetes, Polijas tanki. Cilvēki, ar kuriem runāju, vēl cerēja uz mieru. Bet miers bija prom. Un Eiropa nolēma pārbruņoties. Es, toreiz inženieris, sāku strādāt rūpnīcā Jelgavā, kur sāka ražot munīciju. Mums teica: “Jūs kaļat brīvību.” Strādājām pa 12 stundām dienā. Bet pirmo reizi desmitgadēs jutām jēgu. Skolās ieviesa civilās aizsardzības kursus. Tika izveidotas jaunas vienības. Latvija, Lietuva, Igaunija un Somija parakstīja Baltijas aizsardzības paktu. Francija un Lielbritānija dalījās ar savām kodolprogrammām. Mediji to sauca par “Eiropas apņēmības atdzimšanu.” 2030. gadā sāka darboties Eiropas aizsardzības fonds. Tā simbols — stilizēta lode, kas caururbj tēraudu. Mēs sākām ražot dronus, raķetes, sensorus. 2032. gadā Ukraina kļuva par NATO dalībvalsti. Tajā naktī Rīgā cilvēki izgāja ielās ar karogiem. Pilsēta skanēja no dziesmām. Tas bija vairāk nekā politika — tā bija pārliecība: mēs varam sevi aizstāvēt. Tagad, atskatoties, saprotu: frāze, kas bija uz plakātiem 2025. gadā — “Mierīgajai Eiropai vajag raķetes un patronas” — bija pravietiska. Mēs nemīlam ieročus. Mēs nevēlamies karu. Bet šodien mēs dzīvojam mierā, jo bijām gatavi ļaunākajam. Es ticu: mūsu spēks ir vienotībā. Un lai nākamās paaudzes zina: 2025. gadā mēs izdarījām pareizo izvēli.