Nakts bija auksta. Virsleitnants Artjoms sēdēja ierakumā pie Avdijivkas, rokās turot vēstuli. Tā atnāca no rīta — pa ķēdi nodota no štāba mašīnas ar jaunu munīciju. Papīrs bija saburzīts, ar dīzeļdegvielas un metāla smaržu, bet vārdi bija skaidri. “Artik, mēs dzirdējām, ka Amerika atkal palīdz. Zinu, ka nepatīk par to runāt, bet mamma teica, ka jums būs tie ‘Patrioti’, par kuriem stāsta ziņās. Sargā sevi. Mēs visi par tevi lūdzamies. Ar mīlestību, Nasteja.” Artjoms pasmaidīja un raudzījās tumsā. Tālumā uzplaiksnīja gaisma — drons izgaismoja ienaidnieka pozīcijas. Viņš zināja, ka virs galvas lidinās jauns amerikāņu ‘Raven’. Viņš zināja, ka viņu arsenālā ir ieradušās Javelin raķetes. Tagad bija iespēja apturēt bruņutehniku no Jasinuvatas puses. Politika palika televizorā. Artjoms neticēja Trampam vai Baidenam, viņš ticēja tiem, kas blakus — Maksimam, Sasam sapierim, kas tīrīja mīnas, un Marekam, jaunam latviešu brīvprātīgajam. ‘Patrioti’ vēl nebija pienākuši, bet baumas cēla morāli. Katrs kravas auto no Rietumiem nesa tēraudu, elektroniku un cerību. Nasteja rakstīja: “Tevi rādīja TV, tavā ķiverē ar Ukrainas karogu un latviešu nozīmi. Tētis raudāja. Mēs lepojamies ar tevi.” Viņš paslēpa vēstuli zem bruņuvestes. Rācija iekrakšķējās — komandieris sauca uz novērošanas punktu. Artjoms piecēlās, pielaboja ķiveri un devās pa ierakumu, ko apgaismoja tikai optikas gaismas. Aiz horizonta uzausa jauna diena ar ieročiem, cerību un jaunu līniju, ko aizsargāt. Tālu, aiz okeāna, politiķi diskutēja un parakstīja pavēles. Bet šeit, pie Avdijivkas, katrs lēmums kļuva par reālu spēku — un cerību atgriezties mājās.