Mazajā Springvilas pilsētiņā Arizonas dienvidos dzīvoja zēns vārdā Hulio. Viņš piedzima meksikāņu migrantu ģimenē, kas dažas nedēļas pirms viņa dzimšanas šķērsoja robežu. Māte Marija strādāja fermās, bet tēvs Havjers remontēja automašīnas. Amerika bija vienīgās mājas, ko Hulio pazina — ar tās dzeltenajiem skolas autobusiem, beisbola vakariem un karsto suņu smaržu pie veikala. Jau no bērnības Hulio juta, ka ir citāds. Skolā viņš bija centīgs, bet klasesbiedri mēdza teikt: "Tu te neiederies" vai "Tu neesi īsts amerikānis". Viņš nesaprata, kāpēc. Viņš runāja angliski labāk par vecākiem, zināja Pitsburgu no Portlendas un sapņoja kļūt par ārstu. Viss mainījās 2025. gada jūlijā, kad prezidents Tramps parakstīja rīkojumu, kas atcēla pilsonības piešķiršanu migrantu bērniem pēc dzimšanas. Ziņās teica: “Dzimšana ASV vairs negarantē pilsonību.” Marija cieši apskāva Hulio, skatoties televizoru. Viņas acīs bija bailes. “Mammu, vai es neesmu pilsonis?” viņš klusi jautāja. “Protams, ka esi, mans bērns,” viņa atbildēja, balsī drebēja. Drīz Sringvilā sākās nemieri. Parkā pulcējās simtiem cilvēku — ar karogiem un plakātiem: “Pilsonība pēc dzimšanas — tas ir likums!” un “Amerika ir manas mājas.” Hulio ieradās ar vecākiem. Žurnālisti viņu pamanīja. Avīze publicēja foto ar viņu kreklā ar ASV karogu un uzrakstu: “Es piedzimu šeit.” Pie viņiem pienāca jaunā juriste Sāra Kima un solīja palīdzību: “Tu esi pilsonis. Neviens to nevar atņemt.” Viņa iesniedza prasību vairāku ģimeņu vārdā. Lieta nonāca līdz federālajai tiesai Ņūhempšīrā. Hulio nesaprata visas juridiskās nianses, bet zināja — cilvēki cīnās par viņu. Kamēr juristi tiesājās, viņš uzrakstīja eseju skolas konkursam par pilsoniskajām tiesībām. Nosaukums bija “Mana Amerika”, un viņš ieguva pirmo vietu. Pēc pāris nedēļām tiesa atzina Trampa rīkojumu par nekonstitucionālu. Tajā dienā parks atkal bija pilns — šoreiz ar dziesmām un apskāvieniem. Hulio stāvēja uz skatuves ar mikrofonu un sacīja: “Es piedzimu šeit. Es mīlu šo valsti. Es gribu mācīties, palīdzēt cilvēkiem un būt noderīgs savai dzimtenei. Es esmu amerikānis — nevis tāpēc, ka kāds atļāva, bet tāpēc, ka šī ir mana zeme.” Skanēja aplausi. Un tajā brīdī Hulio saprata — pilsonība nav tikai papīrs. Tā ir atzīšana, piederība un balss, kas tev ir tiesības pacelt, lai tiktu sadzirdēts.