Tālu tumšajos kosmosa nostūros, siltuma un aukstuma malā, rodas noslēpumainas struktūras — nanoskalas kristālīti DNK izmērā, paslēpti amorfā bezdibenī. Tas nav parasts ledus: tas ir ūdens ceļojums cauri epohei un pasaulēm. UCL un Kembridžas zinātnieki veicot simulācijas pie −120 °C atklāja, ka “kosmiskais ledus” sasilstot nezaudē kristāliskās fāzes. Aptuveni 20‑25 % tā masas veido sīki, bet stabilie kristālīti ar “atmiņu” par sākotnējo formu. Katrs ledus grauds ir arhīvs, kas saglabā liecības par sasalšanas ātrumu un veidošanās apstākļiem... Šie aukstuma dimanti var slēpt organiskās molekulas, lai gan tie nav tik viesmīlīgi kā uzskatīts. Viņi nes pan‑spermijas atslēgu: varbūt tie ir klaidonīši, kuros ceļoja dzīves pirmmateriāli — aminoskābes, alkoholi, vienkārši cukuri — aizsargāti ar ledus apvalku. Bet jo kompaktāka un kārtīgāka struktūra, jo grūtāk iekļūt. Tomēr amorfajos ledus kabatiņās organika atrod patvērumu… Šodien mēs redzam: ledus nav tikai ūdens, tas ir visa Visuma stāsts, tilts starp kosmisko putekļu un dzīvības dzimšanu, materiāls nākotnes tehnoloģijām, kas reiz var pasargāt un uzturēt mūsu misijas.