Vasaras saule dedzināja zemi pie Sumiem, kad kapteinis Mihails Dronovs, Ukrainas mehanizētās rotas komandieris, cieši turēja binokli, skatoties tālumā. Kaut kur laukos un ciematu ieliņās tuvojas Krievijas uzbrukuma vienības. Aiz viņa atradās ciemats Novenjke, kur joprojām dzīvoja ne tikai viņa karavīri, bet arī vietējie, kuri atteicās pamest savas mājas. Mihails zināja: šī zeme jāaizsargā par katru cenu. Pēdējos mēnešos fronte nestāvēja mierā. Krievi pastiprināja uzbrukumu kopš marta, sākot ar izlūkošanu, pēc tam izvietojot tankus, kājniekus un kamikadzes dronus. Katru nakti skanēja sprādzieni — dažreiz tuvāk, dažreiz tālāk. Jūnijā kļuva skaidrs: šis nav parasts uzbrukums, bet gan daļa no plašāka plāna. 2. jūnijā, pulksten sešos no rīta, ienaidnieks ieņēma Kostiantīnivku. Mihails par to uzzināja pa rāciju: “Kostja kritusi. Ienaidnieks centrā.” Tā bija pirmā būtiskā zaudētā teritorija Sumijas virzienā pusotra gada laikā. No tā brīža karavīri zināja — nākamie būs viņi. Katru vakaru viņš pulcināja savus karavīrus: “Pozīcijas nostiprinātas, PTRK ielādēti, droni debesīs. Stāvam līdz galam. Par mūsu ģimenēm, zemi, bērniem.” Viņš to teica no sirds. Viņš bija audzis Harkivā, kas tagad arī tika bombardēts, bet sieva un dēls patvērušies Kijivā. Nedēļu pēc Kostiantīnivkas krišanas krievu izlūkošana aktivizējās — droni lidoja virs pozīcijām, koriģējot artilēriju. Uzbrukums sākās naktī ar stundas ilgu apšaudi, kam sekoja bruņutehnikas vienības. Mihaila vienība atvairīja pirmo vilni. Tad otro. Līdz rītam ienaidnieks nostiprinājās ciemata malā. Mihails pavēlēja: “Atkāpjamies uz meža joslu. Atstājam mīnas, lamatas, lai droni izdara savu darbu. Paši ieņemam dienvidu augstieni.” Tas bija riskanti, bet nostrādāja. Krievu kājnieki ienāca “tukšajā” ciematā — un nonāca uguns, mīnu un gaisa triecienu krustugunīs. Līdz vakaram ciemats atkal bija Ukrainas kontrolē. Zaudējumi bija smagi, taču morāle cēlās. Tikmēr ziņās atkārtojās Putina vārdi: “Mēs neapstāsimies, kamēr netiks pieņemti Maskavas nosacījumi.” Mihails izslēdza radio. Viņš zināja, šie vārdi maksā dārgi — un to maksā nevis ģenerāļi, bet tādi kā viņš. Taču padoties viņš netaisījās. Viņš zināja: šī nav pēdējā kauja. Bet arī ne zaudēta.