Kad Francija – valsts ar vienu no vecākajām parlamentārajām tradīcijām Eiropā – pamodās 2025. gada 9. jūlijā, virs Elizejas pils virmoja nemiera atmosfēra. Premjerministrs Fransuā Baju, harizmātisks, bet arvien biežāk kritizēts līderis, saskārās ar virkni neuzticības balsojumu, kas apdraudēja viņa politisko nākotni. Konflikta centrā – neatrisināts 2026. gada budžets: valstij trūkst 40 miljardu eiro, un taupības pasākumi izraisīja protestus gan politiskajā spektrā, gan iedzīvotāju vidū. Finanšu tirgus pārņēma panika. Investori masveidā atteicās no Francijas aktīviem, izvēloties stabilākus tirgus – Vāciju, Itāliju un Spāniju. Obligāciju ienesīgums strauji pieauga, un CAC 40 indekss vienā dienā samazinājās par vairāk nekā 3%. Finanšu ministre Ameli de Monšalana preses konferencē pirmo reizi pieļāva iespēju vērsties SVF pēc palīdzības – bezprecedenta solis valstij, kas vienmēr lepojusies ar savu ekonomisko neatkarību. Tikmēr Brisele pastiprināja spiedienu, pieprasot Parīzei ievērot ES fiskālos noteikumus. Opozīcija apsūdzēja Baju vājuma izrādīšanā un populismā, bet arodbiedrības sāka gatavot masu protestus. Elizejas pilī aiz slēgtām durvīm notika krīzes sanāksmes, pat apspriežot ārkārtas vēlēšanas. Noplūdes liecināja par plaisām koalīcijā. Šajā neskaidrības atmosfērā valsts atradās uz politiskā lūzuma robežas. Valdības liktenis bija atkarīgs no dažiem balsiem – un, iespējams, no kompromisa, kas vēl nebija panākts.