2025. gada sākumā Kanāda, valsts ar taisnīguma un līdzsvara reputāciju, saskārās ar satraucošu realitāti: ienākumu nevienlīdzība valstī bija sasniegusi visu laiku augstāko līmeni. Jauni Kanādas Statistikas dati ir satricinājuši gan ekonomistus, gan plašu sabiedrību. Ienākumu atšķirība starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem ir pieaugusi līdz līmenim, kāds valsts mūsdienu vēsturē nebija pieredzēts. Saskaņā ar 2025. gada pirmā ceturkšņa datiem ienākumu atšķirība — starpība starp 40 % bagātāko un 40 % nabadzīgāko mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu daļā — sasniedza 49,0 procentpunktus. Šis lēciens kļuva par redzamu mainīgās sociālās struktūras marķieri, kas liecina, ka ekonomiskie ieguvumi arvien vairāk koncentrējas nelielas mājsaimniecību grupas rokās. Galvenais nevienlīdzības pieauguma veicinātājs bija ienākumu struktūras izmaiņas. Bagātāko mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi palielinājās par 7,7 %. Šo pieaugumu veicināja gan algas, gan ienākumi no ieguldījumiem. Ieguldījumi, kas ir viens no uzticamākajiem pasīvo ienākumu avotiem, ievērojami nostiprināja turīgo ģimeņu pozīcijas. No otras puses, 20 % nabadzīgāko mājsaimniecību ienākumi pieauga tikai nedaudz – par 3,2 %, savukārt viņu algas pat nedaudz samazinājās – par 0,7 %. Tās cieta arī no ieguldījumu ienākumu zaudējumiem – vidēji mīnus 35,3 % ceturksnī. Lai gan ģimenes ar augstiem ienākumiem nostiprināja savu finansiālo stāvokli, iedzīvotāju zemākā daļa bija spiesta tērēt vairāk nekā nopelnīja. Tā rezultātā nabadzīgāko mājsaimniecību uzkrājumu līmenis kļuva negatīvs. Lai tiktu galā ar pieaugošajām mājokļa, pārtikas un enerģijas izmaksām, tās iztērēja visus savus uzkrājumus vai palielināja parādus. Daudziem tas nozīmēja pārskatīt patēriņa paradumus, samazināt sociālos izdevumus un atteikties no ilgtermiņa finanšu mērķiem. Tajā pašā laikā sociālā atbalsta pasākumi, lai arī tika pastiprināti – pārvedumi nabadzīgākajiem slāņiem palielinājās par 31,2 % – nespēja kompensēt kopējo tendenci. Palīdzība kompensēja daļu no zaudējumiem, taču tā nespēja atbilst kapitāla pieauguma apjomam augšgalā. Īpaši satraucoša ir arī bagātības struktūra. 20 % iedzīvotāju bagātākajiem pieder gandrīz divas trešdaļas (64,7 %) no kopējās bagātības, savukārt 40 % turīgākajiem pieder tikai 3,3 %. Tas atspoguļo ne tikai ienākumus, bet arī piekļuvi ieguldījumu aktīviem, nekustamajam īpašumam un finanšu instrumentiem. Kanādas Bankas procentu likmes samazinājums līdz 2,75 % 2025. gadā arī spēlēja divējādu lomu: tas atviegloja parādu slogu, bet arī samazināja uzkrājumu atdevi, īpaši tiem, kas paļaujas uz procentiem no banku noguldījumiem, nevis akciju tirgu. Tā nav tikai ekonomiskā statistika — aiz skaitļiem slēpjas reāli cilvēki un dzīves. Jaunās ģimenes atliek mājokļa iegādi. Vecāka gadagājuma kanādieši atgriežas darbā. Migrantiem, kas tikko sākuši dzīvot jaunā valstī, ir grūtāk izkļūt no zemu apmaksāta darba. Un šajā jaunās Kanādas ainavas fragmentā ir acīmredzama dziļa sociālā spriedze. Kanādas ienākumi vairs nav saistīti ar stabilitāti un noteiktību. Tie ir kļuvuši par jaunas ekonomiskās realitātes atspoguļojumu, kurā finansiālā neaizsargātība vairs nav retums, bet gan ikdienas realitāte miljoniem cilvēku. Statistika ir tikai šo pārmaiņu spogulis, taču tas, kā valsts reaģēs uz šo izaicinājumu, noteiks, kāda tā būs rītdiena: sašķelta sabiedrība vai tāda, kurā solidaritāte atkal kļūs par ekonomiskās politikas stūrakmeni.