Reiz divas tautas dzīvoja Lielās upes pretējos krastos. Katrai bija savi torņi, savas dziesmas, savas leģendas. Un starp tām bija Tilts - vecs, bet stiprs. Tas čīkstēja, bet turējās, jo bērni gāja pāri tam, nesa maizi un gāja dziedāt viens otram logos.

Bet kādu dienu no vienas upes puses viņi teica, ka Tilts vairs nav vajadzīgs. Ka no otras puses viņi dzied pārāk skaļi un pārāk bieži skatījās zvaigznēs nepareizi. Tad viņi aizdedzināja tiltu.

Uguns dega ilgu laiku. Akmeņi plaisāja. No pelniem iznira karavīri. Viņu bija daudz. Viņiem bija karogi un pavēles. Viņi cēla nevis tiltus, bet gan sienas. Katru dienu.

Kopš tā laika krastos ir tikai dūmi. Kad vējš pagriežas, viens krasts kliedz: "Viņi sāka pirmie." Otrs atbild: "Mēs aizstāvam tikai savējos." Viņi šauj pāri upei. Pelni krīt ūdenī.

Reizēm nāk klejotāji, nesot papīrus ar zīmogiem un vārdiem: "Mums jāuzbūvē jauns tilts." Bet viens krasts saka: "Lai vispirms aizvāc savējos." Un otrs: "Lai vispirms lūdz piedošanu." Un papīri pārvēršas putekļos.

Un tilts...
Tilts joprojām guļ ūdenī. Akmeņi sasalst.
Un nav neviena, kas uzdrošinātos kļūt par pirmo akmeni jaunam tiltam.