Anna pamodās pulksten 3:46 naktī — sviedri tecēja pa deniņiem, un palags pielipa pie ādas. Ārā — klusums un nežēlīga tumsa. Bet vissliktākais bija iekšā — karstums. Tā jau bija sestā nakts pēc kārtas, kad temperatūra viņu Milānas dzīvoklī nenokritās zem 28 °C. “Tropiskās naktis,” vakar teica meteorologs ziņās. Bet Anna nodomāja: “Šīs nav tropikas. Šī ir elle.” Viņas vīrs Davide apgriezās uz sāniem un ievaidējās. Ventilators, kas darbojās visu dienu, dūca kā noguris ods, tik tikko spējot atsvaidzināt gaisu. Viņi atteicās no kondicioniera — vecā ierīce tērēja pārāk daudz elektroenerģijas, un rēķins šomēnes jau pārsniedza budžetu. No rīta Anna uzzināja, ka viņu kaimiņiene no apakšējā stāva naktī nomirusi. “Sirds,” īsi sacīja ātrie. Bet visi zināja — tā bija karstuma vaina. Tā karstuma, no kura nav iespējams aizbēgt, īpaši naktīs. Diena pagāja miglā. Cilvēki autobusā izskatījās pēc ēnām — noguruši, sviedraini, atbalstījušies pret logiem. Vietējie parki, agrāk pilni ar bērniem un skrējējiem, bija tukši. Pat baloži bija pazuduši. Darbā kondicionieris nespēja tikt galā. No biroja skanēja ziņas: “Vairāk nekā 2300 bojāgājušo Eiropā no karstuma viļņa,” “Aptuveni 1500 nāves saistītas ar klimata pārmaiņām,” “Barselonā un Parīzē izsludināts sarkanais brīdinājums.” Neviens neklausījās — visi bija pārāk izsmelti. Anna pirmo reizi dzīvē apskauda valstis, kur līst lietus. Vakarā ielās bija vairāk cilvēku nekā parasti — gulēja parkos, veci cilvēki sēdēja uz balkoniem, jaunieši dzēra ūdeni. Karstums neatslāba. Anna ar Davide izgāja uz terases. Debesīs nebija nevienas zvaigznes — tikai sarkans mirgojums no pārkarsušās pilsētas. — Mēs nevaram tā dzīvot visu vasaru, — viņa nočukstēja. Davide klusējot pamāja. Televizorā rādīja Londonas demonstrāciju — tūkstoši cilvēku pieprasīja ātrāku klimata reformu. Anna nenovērsa skatienu. Viņas sirds pukstēja straujāk. Tas vairs nebija kaut kur tālu. Tas bija viņai, viņas mājās, ar viņas kaimiņu, viņas ķermenī, kas nespēja atpūsties. Nākamajā rītā, kad viņas telefons signalizēja par jaunu karstuma vilni, Anna devās uz rātsnamu. Ne pēc palīdzības — pēc informācijas. Viņa vairs negribēja būt tikai vērotāja. Jo, ja pat naktis kļuvušas par ienaidniekiem, klusēt ir noziegums.