Čikāgas vasaras saule bezrūpīgi apspīdēja ielas, bet Humboldta parkā valdīja nemiers. Marija, Puertoriko mākslas un kultūras muzeja kuratore, kā ierasts atvēra durvis rīta maiņai, nezinot, ka šī diena atstās pēdas ne tikai viņas atmiņā, bet arī tūkstošiem sirdīs. Kad trīs vīrieši džinsos un T-kreklos, neuzrādoties, klusējot iegāja telpā, Marijas intuīcija brīdināja. Viens palūdza izmantot tualeti, citi palika vestibilā. Pēc brīža no viņu austiņām atskanēja: “Barrio – rietumu maršruts… pārbaudīt ielas mezglus...”. Marija sastinga. Ziņa izplatījās sociālajos tīklos stundu vēlāk. Cilvēki minēja: tas ir ICE. Viņi nākuši sekot festivālam, kur pulcējas ģimenes, bērni, imigranti. Vai mūziku nomainīs roku dzelži? Rātsnams sasauca ārkārtas sapulci. Aktīvisti izveidoja juristu teltis pie ieejām festivālā. Kāds zīmēja plakātus: “Mēs neesam noziedznieki”, “Čikāga ir mūsu mājas”. Un tomēr bailes neatkāpās. Atmiņā atausa pagājušā gada reidi. Sestdienā atklājās Barrio Arts Fest zem spožas saules un puertorikāņu bungu skaņām. Taču katra kustība pūlī, katrs svešinieks radīja čukstus. ICE neieradās. Nebija ne formas, ne apcietinājumu. Bet viņu ēna palika. Marija stāvēja pie skatuves, vērojot dejojošos bērnus, un izjuta rūgtumu: “Vai mēs uzvarējām, vai mums tikai ļāva vienu dienu brīvības?” Stāsts beidzās: “Tas, kurš novēro, ne vienmēr arestē. Bet mēs jūtam. Mēs atceramies. Mēs pretojamies.”