2025. gada jūlijs. Saule nežēlīgi cepina Dienvidfranciju. Marseljā gaiss šķita biezs no karstuma – termometri rādīja virs četrdesmit, mitrums gandrīz nebija jūtams. Iedzīvotāji meklēja patvērumu ēnā, piekrastē, zem kondicionieriem. Bet kalnos, netālu no pilsētas, slēpās nelaime. Ugunsgrēks sākās ar tikko manāmu dūmu mutu starp sausajām priedēm. Dažu stundu laikā tas izpletās. Vējš no jūras nesa dzirksteles kilometriem tālu. Vakarā liesmas jau pārņēma simtiem hektāru meža, bloķējot ceļus un izolējot ciemus. Marija Lafāra, 42 gadus veca feldšere, evakuēja vecos cilvēkus no pansionāta Senžozefā. Viņas automašīna lavījās pa šauriem lauku ceļiem, izvairoties no krītošiem degošiem zariem. Rācijā skanēja ugunsdzēsēju balsis: 'Austrumu punkts zaudēts. Vējš mainījies. Gatavojamies frontālai izplatībai!' Tūkstošiem cilvēku bēga. Debesis bija aizklātas ar dūmiem. Glābēji negulēja dienām. No Nicā ieradās armijas vienības – ar helikopteriem un smago tehniku. Un ne tikai Francija. Tīringenē, Vācijā, aizdegās seni egļu meži. Vietējie teica, ka tādu ugunsgrēku nav redzējuši kopš 1980. gadiem. Austrijā karstums pārspēja gadsimtu vecus rekordus. Pat Apvienotajā Karalistē, kas atrodas tālu no dienvidu klimata, Kentas dabas rezervātā izcēlās meža ugunsgrēks. Eksperti bija satriekti: klimats vairs neatzīst robežas. Grieķija. Roda. Vasara, atvaļinājumu sezona, tūristi. Taču pludmales bija tukšas – dūmi sedza horizontu. Liesmas tuvojās villām, viesnīcām, seniem tempļiem. Vietējie cīnījās ar uguni kopā ar ugunsdzēsējiem, dalīja ūdeni, segas, ēdienu tiem, kuri zaudēja mājas. Sicīlijā, Itālijā, karstums turējās nedēļām. Lauki izdega, vīna dārzi iznīka. Vakaros pār Palermo pacēlās sarkana saule, tās gaisma atspoguļojās dūmu mākoņos. Cilvēki sacīja, ka tas ir skaists, bet biedējošs apokaliptisks skats. Ugunsgrēki nebija nejaušība. Tas nebija vienkārši 'sausais vasaras periods'. Zinātnieki brīdināja: klimata pārmaiņas paātrinās. Pētījumi apstiprināja: karstuma viļņi tagad ir 5–10 reizes ticamāki. Meži kļuvuši trausli. Liesmas izplatās ātrāk nekā jebkad. Tā vairs nav stihiska nelaime – tas ir sistēmisks krīzes stāvoklis. Visā Eiropā gāja bojā vairāk nekā 2300 cilvēku – no karstuma, dūmiem, stresa. Vecie, bērni, hroniski slimie. Miljardu zaudējumi. Gaisa piesārņojums sasniedza maksimumu. Sliktākais – bezspēka sajūta. Cilvēki neticēja, ka tas ir īsts notikums – nevis katastrofu filmas scenārijs. Starptautiskās organizācijas steidzami sanāca. Tika runāts par ugunsdzēsības sistēmu modernizāciju, satelītu uzraudzību, izturīgu koku stādīšanu. Taču galvenais – CO₂ emisiju samazināšana. Bez tā ne ūdens lidmašīnas, ne buldozeri nepalīdzēs. Tuvojās augusts. Eiropa vairs neelpoja – tā dega.