Ņikita stāvēja uz pussabrukušas ēkas jumta Harkivā, raugoties tālumā. Attālie sprādzieni vairs neizraisīja bailes — tikai saspringtu gaidīšanu. Viņa rokās bija vecs planšetdators, kas bija pieslēgts armijas dronam. Dronis riņķoja kaut kur virs ienaidnieka kolonnas, un Ņikita gaidīja signālu raķešu palaišanai. Tā bija kļuvusi par viņa ikdienu. Pirms nedēļas viņš vēl sūtīja balss ziņu savai meitai, stāstot par jauno patvērumu, kurā tagad atrodas. Viņš nestāstīja par kritušo biedru vai divām raķetēm, kas trāpīja blakus esošajā skolā. Tikai mierinošs meli — lai viņa neraudātu. Tajā naktī, kad sākās masveida gaisa uzbrukumi, Ņikita redzēja, kā debesis pārvēršas par tīklu no trasējošām līnijām un sprādzieniem. Nebija iespējams visus brīdināt, un no rīta zem gruvešiem atradās vesela ģimene — māte, tēvs, divi bērni. Karavīri klusējot šķiroja atlūzas. Neviens nerunāja, bet acīs bija dusmas. Vēlāk viņš dzirdēja prezidenta Zelenska runu, kurā viņš pieprasīja sabiedrotajiem steidzami piegādāt pretgaisa aizsardzības sistēmas. Ņikita zināja, ka katra minūte var maksāt dzīvības. Bet viņš arī zināja — viņus nesalauzīs. Cilvēki nesa maizi, bērni zīmēja karogus, vecmāmiņas pīna maskēšanās tīklus. Trešajā dienā tika dots jauns rīkojums — noturēt dienvidu līniju par katru cenu. Ņikitam nebija šaubu — viņi to noturēs. Tāpēc, ka tā ir viņa zeme. Tāpēc, ka viņa meita mācās skolā, kas tika bojāta. Un tāpēc, ka priekšā ir tikai brīvība. Viņš iestatīja dronu uz uzbrukuma režīmu un planšetdatorā ievadīja īsu ziņu: 'Dzīvs. Mīlu. Aizstāvu.' Viņš to nosūtīja. Un devās uz pozīciju.