Marija ir jauna reimatoloģe, kas praktizē mazā pilsētā. Katru dienu viņa sastapās ar pacientiem, kuri nevarēja atļauties dārgas bioloģiskās zāles kā Humira vai Remicade. Kādu dienu medicīnas konferencē viņa dzirdēja lekciju par biosimilāriem – pieejamām oriģinālo bioloģisko preparātu alternatīvām, kas nodrošina līdzīgu efektivitāti un drošību, bet ir daudz lētākas. Viņa ieinteresējās un nolēma iedziļināties jautājumā. Vakaros viņa lasīja zinātniskos rakstus, pētīja klīnisko pētījumu datus un salīdzināja atsauces zāles ar to biosimilāriem. Atgriezusies klīnikā, viņa organizēja izglītojošas tikšanās ar pacientiem, skaidrojot biosimilāru priekšrocības. Daudzi sākumā bija piesardzīgi, bet viņa sniedza faktus un piemērus, pārliecinot, ka biosimilāri iziet stingru kvalitātes kontroli un tiek apstiprināti starptautiskajās regulējošajās iestādēs. Pēc dažām nedēļām pie viņas atnāca pastāvīgais pacients Pēteris, kurš cieta no reimatoīdā artrīta. Dārgās ārstēšanas dēļ viņš gandrīz bija pārtraucis lietot zāles. Uzklausījis Mariju, viņš nolēma izmēģināt biosimilāru. Pēc mēneša viņš atgriezās – mundrs un smaidīgs. 'Daktere, paldies jums. Es atkal varu strādāt. Sāpes ir pazudušas, un es jūtos dzīvs,' viņš teica. Šie vārdi dziļi aizkustināja Mariju. Viņa redzēja biosimilāros ne tikai alternatīvu, bet iespēju pacientiem dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Viņa pakāpeniski ieviesa šo pieeju savā praksē un dalījās pieredzē ar kolēģiem. Reiz viņu uzaicināja uzstāties medicīnas universitātē. Viņa ar lepnumu dalījās savā stāstā, minot reālus piemērus par dzīves uzlabošanos pieejamu zāļu dēļ. Marija saprata, ka mazi soļi var radīt lielas pārmaiņas, ja tos sper ticībā uz labestību un zinātnes spēku. Tā biosimilāri kļuva ne tikai par viņas lekciju tēmu, bet par viņas ārsta ceļa daļu un cerības simbolu simtiem pacientu.