Plovdivas pilsētā, 2026. gada Vecgada vakarā, veca maiznīcas pārdevēja vārdā Elena notrauca putekļus no kases un rūpīgi nomainīja pēdējās papīra levas uz eiro. Viņas mazdēls Petars ieskrēja veikalā, turot rokā viedtālruni ar ziņu: “Mēs tagad esam eirozonā!” viņš priecīgi iesaucās. Tajā brīdī Elena atcerējās, kā pirms divdesmit gadiem viņa pirmo reizi dzirdēja par Bulgārijas plāniem pievienoties eirozonai. Toreiz tas šķita tāls sapnis. Taču šodien tas bija kļuvis par viņu ikdienas dzīves daļu. Ārā cilvēki smējās, skanēja mūzika, un pat vienkāršs smalkmaizīte par vienu eiro šķita kā lielāka simbola – vienotības, cerības un jauna sākuma – apliecinājums.