Bekingemas pils majestātiskie torņi mirdzēja rīta saulē, kad pie tās vārtiem piebrauca Francijas prezidenta kortežs. Pulksteņu londoniešu pūlis, kas pulcējās ielās, sveica Emanuelu Makronu ar aplausiem. Šī diena bija īpaša — pirmo reizi pēc gadu desmitiem ilgiem politiskiem strīdiem Apvienotā Karaliste un Francija atkal spieda rokas augstākajā līmenī. Makrons nokāpa uz britu zemes ne tikai kā prezidents, bet kā jaunās ēras vēstnesis. Viņa vizīte bija piepildīta ar simbolismu. Viņš devās ceļā pie karaļa orķestra mūzikas, un virs laukuma plīvoja divi karogi — britu un franču — kā atgādinājums par ilgu, reizēm vētrainu, bet nesaraujamu vēsturi. Tikšanās ar karali Čārlzu III notika siltā atmosfērā. Viņa Majestāte šo dienu nosauca par “pārstartēšanas brīdi”. Vēlāk premjerministra rezidencē Makrons un Riši Sunaks vadīja sarunas, kas ilga ilgāk, nekā bija plānots. Viņi ne tikai apsprieda sadarbību — viņi veidoja nākotni. Žurnālisti vēroja katru vārdu, jo gaisā virmoja pārmaiņu gars. Apsprieda ne tikai politiku un robežas, bet arī kultūru, izglītību un zinātni. Makrons piedāvāja kopīgu franču-britu programmu Ukrainas bēgļu atbalstam. Sunaks savukārt paziņoja par nodomu stiprināt sadarbību aizsardzības un migrācijas jautājumos. Kad diena tuvojās beigām, Londona iemirdzējās vakara gaismās. Pa Tēmzu peldēja laivas ar abu valstu karogiem. Un ielās staigāja briti un francūži, katrs runāja savā valodā, bet sapratās labāk nekā jebkad agrāk. Šī diena kļuva par kaut ko vairāk nekā diplomātijas lappusi. Tā kļuva par simbolu tam, kā valstis var pārvarēt pagātni un veidot tiltus — ne no akmens, bet no savstarpējas sapratnes un cieņas.