2025. gada vasara izrādījās tveicīga ne tikai laika apstākļu dēļ, bet arī globālās ekonomikas sakarā. Pēc tam, kad ASV aprīlī paziņoja par jaunu tirdzniecības ierobežojumu – tā saukto “blakustarifu” – ieviešanu, uzņēmumi visā pasaulē iesaldēja savas prognozes. Pekinā analītiķu grupa steidzīgi sūtīja datus uz stratēģisko centru: “Ja ASV nepagarinās sarunu pauzi, reģionālajam eksportam sekas būs neatgriezeniskas.” Tikmēr Vašingtonā prezidents stāvēja pie kara memoriāla, sniedzot interviju, kurā izvairīgi atbildēja uz jautājumiem par termiņiem. “Mēs tikai vēlamies godīgu tirdzniecību,” viņš sacīja. Tirgi to uztvēra kā sabrukuma signālu. Indeksi kritās, nafta kļuva lētāka, un dolārs sasniedza vairāku gadu zemāko līmeni. Vienā no Eiropas galvaspilsētām – Briselē – notika nakts ārkārtas ministru sēde. ES tirdzniecības komisārs paziņoja: “Ja mums neizdosies vienoties ar ASV, Eiropas Savienība aizstāvēs savas intereses.” Ekonomiskā spriedze kļuva par ikdienas realitāti miljoniem cilvēku – no Argentīnas zemniekiem līdz mikroshēmu ražotājiem Dienvidkorejā. Taču starp paniku parādījās arī saprātīgas balsis. SVF vadītājs intervijā atgādināja: “Vēsture rāda, ka pat stingras sarunas ir labākas par protekcionismu.” Analītiķi Singapūrā, Toronto un Telavivā piesardzīgi prognozēja, ka ASV varētu atlikt galīgo lēmumu. Beidzot, 7. jūlijā – divas dienas pirms “X stundas” – augsta līmeņa ASV amatpersona paziņoja: “Mēs apsveram iespēju pagarināt sarunu termiņu.” Pasaule atviegloti uzelpoja. Lai gan nekādas garantijas netika sniegtas, tirgi sāka pakāpeniski atgūties, bet diplomātiskie kanāli atkal piepildījās ar cerību.