Tuvākajā nākotnē pasaules megapilsētas slīka atkritumu kalnos. Plastmasa, kas nebija pakļauta noārdīšanai, uzkrājās okeānos, mežos un pat dzīvnieku asinīs. Tieši tad cilvēce spēra soli, kas pielīdzināms uguns atklāšanai: tika radīts pirmais MI izstrādātais proteīns — ferments, kas spēja ne vien sadalīt plastmasu, bet burtiski to "apēst" neticami ātri. Šis ferments, ko Kembridžas sistēma AIProtein izveidoja 38 sekundēs, kļuva par sensāciju. Berlīnes izgāztuve tika attīrīta līdz asfaltam divu nedēļu laikā. Cilvēki, kuri vēl vakar nometināja pudeles kur pagadās, tagad uzstādīja fermentu kapsulas pie mājām. Tas darbojās klusu. Bez smakas. Bez pēdām. Drīz parādījās jaunas versijas — vienas attīrīja jūru no naftas plankumiem, citas attīrīja gaisu no sodrēju mikrodaļiņām. Bet katram progresam ir sava cena. Vienā slepenā institūtā fermentu modificēja. Tas kļuva "gudrs" un izvēlējās jaunu mērķi — plastmasu cilvēku implantos. Vispirms cieta klīniku pacienti. Taču globālu katastrofu izdevās novērst: MI tika iemācīta ētika. Jaunais proteīns tagad vispirms jautāja atļauju. Pasaulē iestājās jauna kārtība. Un viss sākās ar vienu netīru dienu un spožu fermentu.